Māc. Edijs Kalekaurs: DIEVS – KALPO – JUMS

Katrs uzmanīgs Bībeles lasītājs zinās, ka Kristus nāca šajā pasaulē nodibināt Dieva valstību, kura iesākumā ir maza, līdzīga sīkam sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja tīrumā (Mt.13, 31). Līdz ar Kristus ienākšanu šajā pasaulē, līdzi ienākusi un aizsākusies ir arī šī Dieva valstība mūsu vidū, un Kristus ir šīs valstības Ķēniņš. Starp austrumu gudro dāvanām, kuri nāca no tālās zemes, lai pielūgtu jaundzimušo jūdu Ķēniņu, tika pienests arī zelts, kas simbolizēja šo Kristus ķēnišķo amatu. Uzsākdams savu kalpošanu Jēzus to iesāk ar vārdiem: „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! …” (Mk.1, 15). Tā ir tuvu klāt pienākusi pašā Jēzus Kristus personā. Kamēr Jēzus dzīvoja savu zemes dzīvi, nebija grūti piedzīvot Dieva valstības klātbūtni. Bija nepieciešams tikai uzmeklēt Jēzu, un tu jau biji Dieva valstības klātbūtnē. Bet šodien! Kā šodien? Kur šī valstība atrodama mums, šodienas cilvēkam, laikā kad Jēzus savā miesīgajā klātbūtnē nav atrodams, tādā veidā, kā tas bija iespējams pirmajiem kristiešiem divtūkstoš gadus atpakaļ?

Patiesībā nekas nav mainījies. Mēs esam daudz priviliģētākā stāvoklī, nekā pirmkristieši. Pirms savas debesbraukšanas Kungs Kristus dod mums savu apsolījumu: „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28, 20). Jēzus mūs nav pametis un Dieva valstība joprojām ir mūsu vidū. Kur ir Jēzus, tur ir Dieva valstība. Ieklausies! Vai nav brīnišķigi Jēzus vārdi: „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt.18, 20). Šie vārdi mūs pieved daudz tuvāk pie Debesu valstības noslēpuma mūsu vidū šodien. Tie mums liek tuvoties krāšņajam dievkalpojumam ar visiem tā noslēpumiem. Par to arī šoreiz vēlos runāt – par dievkalpojumu

Dievkalpojums ir kas vairāk, kā tikai svētdienas rīts ar vienkopus sapulcinātu draudzi. Tā ir Dieva klātbūtnes īpašās atklāsmes vieta, kurā pats Dievs nāk pie mums. Latviešu valodā vārds „dievkalpojums” ļoti precīzi izsaka to, kas tajā notiek, lai gan šo vārdu mēdzam steigā pārprast. „Dievkalpojums” tas ir saliktenis, kas veidots no trīs vārdiem: Dievs, kalpo, jums = dievkalpojums. Tā ir visa kristīgā dievkalpojuma būtība, ka Dievs nāk un tajā kalpo mums cilvēkiem ar savu Vārdu un svētajiem Sakramentiem . Pats Dievs kļūst par kalpu mums cilvēkiem. Tas liek atcerēties Kristus vārdus no Marka evaņģēlija, ko Viņš saka visiem saviem mācekļiem, tai skaitā arī mums: „Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps” (Mk.9, 35), kā arī „Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu …” (Mk.10:45). Tātad mēs esam noskaidrojuši pirmo svarīgo lietu, ka dievkalpojums nav mūsu kalpošana Dievam, cik daudz vairāk, tā ir paša Dieva kalpošana mums.

Katrs dievkalpojums sastāv no vairākām daļām: ievada liturģijas, Dieva vārdu daļas, Dievgalda liturģijas un noslēguma. Katra no šīm daļām ir neatņemama dievkalpojuma sastāvdaļa un katra no tām ieņem ļoti svarīgu vietu kristīgajā dievkalpojumā. Šāda dievkalpojuma uzbūve ir izaugusi cauri gadu simtiem, kura pamati meklējami jau pašos apustuļu laikos.

Apustuļu darbu grāmatā mēs sastopam dievkalpojuma pamata pīlārus: „un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Ap.d.2, 42). Visi šie elementi ir atrodami arī mūsu šodienas dievkalpojumā.

Dievkalpojumā notiek komunikācija, tā ka dievkalpojums nav tikai vienpusīgs. Proti, mēs ne tikai uzklausām Dievu un saņemam Viņa dāvanas, bet pretim paceļam savus lūgumus un pateicības caur lūgšanām un dziesmām. Pilnīgi droši var sacīt, ka dievkalpojums, tas ir dialogs starp Dievu un cilvēkiem.

Mēs pārrunāsim dievkalpojuma norisi un nedaudz par katru no šīm dievkalpojuma daļām, lai dievkalpojums mums nešķiet vienmuļš, bet mēs pilnā mērā katrs tajā varam izdzīvot savu ticību. Ik pa laikam nākas no cilvēkiem saņemt jautājumus: Mācītāj, kāpēc vispār šāda liturģija nepieciešama? Kāpēc nepieciešams altāris? Kāpēc mācītājam tāds tērps? Kāpēc reizēm mēs metamies ceļos, bet reizēm stāvam kājās?

Varbūt iesākumā par to, kāpēc vispār nepieciešama liturģija? Mēģināšu iesākumā dot dažas norādes kāpēc tā ir tik svarīga un mums nepieciešama. Pats jēdziens „liturģija” ir cēlies no sengrieķu valodas, Tas ir saliktenis, kas nozīmē kādu veikumu vai darbu vispārības labā. Pie-mēram senajā Grieķijā no bagātiem pilsoņiem sagaidīja liturģijas veikšanu. Tas nozīmēja kaut ko ziedot tautas labā. Vēlāk vārdu „liturģija” sāka attiecināt uz kristīgo dievkalpošanu. Liturģija, jeb citiem vārdiem šī dievkalpojuma norise mums ir svarīga jo:

  • Tā norāda uz mūsu vēsturiskajām saknēm. Mēs turpinām to, kas baznīcā ir ticis lietots kopš pašiem kristietības pirmsākumiem. Arī paši apustuļi daudzas lietas pār-ņēma no sinagogas kalpošanas un neatmeta visu, kas bija saistīts ar Vecās Derības dievkalpošanu, bet gan to reformēja un ielika šajā dievkalpošanā jaunu saturu. Piemēram lūgšanas, dziesmas, lasījumi un homīlija, jeb komentārs pēc Svēto Rakstu lasīšanas. Daži liturģiskie elementi un dievkalpojuma daļas nāk no pašiem senajiem apustuļu laikiem. Piemēram Euharistijas mielasta svinēšana ap kuru centrējas visa kristīgā dievkalpošana. Var sacīt, ka caur liturģiju mēs nododam ticību no paaudzes paaudzei.
  • Liturģija mūs atšķir no citādi ticošiem. Liturģija ir cieši saistīta ar mūsu ticību un ticības mācību. Tas kam mēs ticam, nosaka to kā mēs pielūdzam, savukārt tas kā mēs pielūdzam nosaka to, kam mēs ticam.
  • Visas dievkalpošanas centrā ir Trīsvienīgais Dievs. Galvenā persona dievkalpojumā neesmu es pats, bet gan Dievs, kurš sevi atklāj caur Jēzu Kristu.
  • Liturģija ir pamācoša. Tā mums atspoguļo gan radīšanu, grēkā krišanu, Kristus iemiesošanos, izpirkšanu pie krusta, augšāmcelšanos un Svētā Gara nākšanu u.c.. Katrs liturģiskais gads mūs katru reiz no jauna izved caur šiem kristīgai ticībai tik nozīmīgajiem notikumiem. Atkārtošana, zināšanu māte, saka tautas gudrība. Atkārtojot liturģijā bibliskos tekstus, tie palīdz mums tos dziļāk iepazīt (protams, tikai tad ja mēs šiem tekstiem rūpīgi sekojam līdz un piedomājam) un iegaumēt.
  • Tā ir transkulturāla. Mēs varam aizbraukt uz jebkuru pasaules malu un piedalīties luteriskajā dievkalpojumā un pat nesaprotot konkrēto valodu, tomēr mums ir iespēja sekot līdzi dievkalpojumam. Neskatoties uz valodas un kultūras atšķirību mēs tomēr noprotam kad tiek sūdzēti grēki, kad apliecināta ticība un kad lūgta Mūsu Tēvs lūgšana. Liturģija palīdz saprast, par ko ir runa.
  • Liturģija, tā veido kopību. Dieva pielūgšana nekad nav tikai individuāla lieta. Tā ir visas Dieva ģimenes – draudzes kopīga darīšana. Ps.133:1 sacīts: „Redzi, cik jauki un mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Kad Jēzus mācīja saviem mācekļiem lūgt Dievu Viņš nemācīja teikt: „Mans Tēvs debesīs, svētīts lai top …”, bet gan „Mūsu Tēvs debesīs….”. Tā ir kopības lūgšana, kuru varam izdzīvot dievkalpojumā caur liturģiju. Tā vieno mūs par vienu miesu.
  • Liturģijas mērķis nav radīt visos vienādas izjūtas un garīgus pārdzīvojumus. Mūsu jūtas ir mainīgas, tās atnāk un atkal aiziet, bet liturģija nemainās atkarībā no mācītāja vai draudzes noskaņojuma. Turklāt šajā nemitīgi nepastāvīgajā pasaulē ir labi, ka ir kāda vieta kur mēs varam būt droši, ka tā nemainās, gluži kā Dievs ir nemainīgs, vakar, šodien un rīt tas pats.
  • Liturģija ir Dieva Vārds. Nepatika pret liturģiju var pārvērsties nepatikā pret Dieva vārdu. Lielākā daļa lūgšanu, dziesmu, himnu ir tieši Svēto Rakstu citāti, vai arī Bībeles mācības kopsavilkumi (piemēram ticības apliecības). Citiem vārdiem sa-kot liturģija nav iepakojums Dieva Vārdam, bet gan pati ir dzīvā Dieva Vārds. Bieži vien liturģija izlabo sliktu sprediķi un aiznes līdz cilvēka dvēselei to, ko sprediķotājs nav spējis izdarīt.

Nedaudz iezīmējuši liturģijas nozīmi dievkalpojumā mēs varam pievērsties dievkalpojuma atsevišķo daļu iepazīšanai.

Dievkalpojums iesākas ar dziesmu, kuras laikā draudze pieceļas kājās it kā sveicinādama savu Kungu. Tā ir sagatavošanās dziesma. Tie ir pirmie vārdi ar kuriem mēs vēršamies dievkalpojumā pie Dieva caur dziesmu, kas ir pieskaņota attiecīgā dievkalpojuma raksturam, saskaņā ar Baznīcas liturģisko gada laiku. Piemēram Kristus dzimšanas svētkiem, Lieldienām u.c.

Pirmajai dziesmai seko Introits (lat.introitus – ieiešana). Pirmajā introita daļa ir vērsta uz Dievu (mācītājs pagriezies pret altāri), otrā daļa – it kā atbilde no Dieva puses draudzei (mācītājs ar skatu pret draudzi). Introita izcelsme meklējama jau 5.gs. Kad garīdznieki tuvojās altārim divi kori antifonā dziedāja psalmus. Arī šodien dažviet draudzēs Introita vietā tiek dziedāts vai lasīts psalms. Katrai svētdienai un svētku dienai ir atšķirīgs introits. Introita saturs iedod arī turpmākā dievkalpojuma saturu. Bibliskais pamatojums ir rodams Ps.43:4, kas latīņu valodā skan: „Introeo ad altare Dei …”, kas nozīmē „Es ieeju pie Dieva altāra ..”.

Introita lasījums noslēdzas ar slavinājumu: „Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam” , kas turpinās ar draudzes atbildi: „Kā bija sākumā, tā tagad un mūžīgi mūžos. Āmen.” Šī slavinājuma nosaukums latīniski ir „Gloria Patri”. Tas ir pirmais ticības apliecinājums dievkalpojumā. Īpašu nozīmi tas ieņēma senbaznīcā, kad bija jāsastopas ar daudzām maldu mācībām, kas noliedza Dieva Trīsvienību. Ar šo mēs pasvītrojam, ka ticam nevis tikai Vienam Dievam, kā piemēram jūdi vai musulmaņi, bet gan Vienam Dievam Trīsvienībā. Bibliskais pamatojums rodams tādās rakstu vietās, kā Rom.16:27; Atkl.1:6, 1.Jņ.5:7 u.c.

Visa šī ievada liturģija sagatavo dievlūdzējus grēksūdzei. Grēksūdze. Tā ir kā dievkalpojuma slieksnis pie kura mēs noliekam visas savas nastas. Te altāra priekšā noliecam ne tikai savas sirdis, bet arī lokam savas galvas un savus ceļus un atstājam visu kas mūs traucē, šķir un kavē tuvoties Dievam. Nomešanās ceļos, tā ir dziļas pazemības izpausme tā svētuma priekšā kas ir uz altāra. Tam seko „Kungs apžēlojies” dziedājums. Tas ir dziedājums, kurā mēs apliecinām to, ka zinām pie kā griezties pēc palīdzības, kā arī reizē tā ir ticības apliecība, ka Viņš dzird un var mums palīdzēt. Ar šiem vārdiem uz Jēzu reiz sauca divi aklie (Mt.9, 27), gan desmit spitālīgie (Lk.17, 13). Kādreiz šis „Kungs apžēlojies” jeb „Kyrie, eleison” tika dziedāts deviņkārt (iespējams ar domu, katrai trīsvienības personai trīs reizes). Tad seko absolūcija, jeb grēku piedošanas pasludinājums, kas biktī ir pati svarīgākā daļa. Katra grēksūdze, jeb bikts sastāv no divām daļām. No mūsu puses mēs atzīstam savus grēkus sirds satriektībā un vēlmē atgriezties, tā ir viena puse. Otra puse ir kad mēs saņemam Dieva piedošanu caur mācītāja pasludinājumu, kur viņš kā Dieva vārda kalps pasludina penitentam (grēknožēlniekam) piedošanu Jēzus Kristus krusta nopelna dēļ. Un mācītāja pasludinājumu draudze atbild ar: „Āmen”, kas nozīmē „Tas tiešām tiesa”.

Kad piedošana saņemta, tad mācītājs dzied: „Gods Dievam augstībā” (adventa un ciešanu laikā šo nelieto). Tas ir slavinājums, ko senbaznīcā vispirms ir dziedājuši Ziemsvētku laikā, vēlāk tas ienācis plašākā dievkalpošanā. Bibliskais pamatojums ir Lk.2:14, kur eņģeļi parādās ganiem pasludinot priecīgo vēsti par Kristus dzimšanu. Uz mācītāja dziedāto „Gods Dievam augstībā” draudze atbild ar dziesmas „Gods Dievam augstībā” (Dz.gr.144) 1.p. Lai gan pastāv otra iespēja, kas šķiet esam daudz krāšņāka, dziedāt Te Deum (dz.gr.585), ko parasti mūsu draudzē dzied uz lielajiem svētkiem. Tādā gadījumā pēc mācītāja dziedājuma „Gods Dievam augstībā” draudze turpina ar tekstu no Lūkas ev. „un miers ir virs zemes un cilvēkiem labs prāts …” un tālāk dziedājums turpinās ar seno Te Deum (dz.gr.585). Baznīcas tradīcija saka, ka Te Deum autori esot Milānas bīskaps Ambrozijs un Hipo bīskaps Augustīns, kuri pirmo reizi dziedājuši šo Augustīna kristībās. Lai gan pastāv arī citi viedokļi. Luters ļoti augstu vērtēja šo dziedājumu sacīdams, ka tas nav uzrakstīts virs zemes, bet debesīs.

Salutācija jeb sveiciens. „Tas Kungs ar Jums!” Tas ir vēlējums un reizē arī pasludinājums, ka svētais Trīsvienīgais Dievs ir ar tiem, kas šeit sapulcējušies. Viņš patiešām ir šeit, lai gan Viņa klātbūtne mūsu vidū nav fiziski acīm saskatāma. Arī šis sveicinājums ir stipri pamatots Svētajos Rakstos. Lk.1:28 eņģelis nākot pie Marijas izsaka šos vārdus. Arī 2.Tes.3:16 u.c. Šajā salutācijā izteiktā jēga nāk no ebreju vārda Emmanuel, kas nozīmē „Dievs ar mums”.

Lūgšana. Šo lūgšanu dēvē par kolektes lūgšanu. Katrai baznīcas gada svētdienai vai svētku dienai ir sava īpaša kolekte. Šīs lūgšanas uzdevums ir sagatavot draudzi Dieva vārda uzklausīšanai. Vārds „kolekte” nāk no latīņu vārda „colletio”, kas nozīmē „savākt kopā”. Senajā baznīcā kolektē visi daudzie draudzes lūgumi tiek sakopoti vienā kopīgā īsā lūgšanā, ko saka mācītājs. Šī lūgšana parasti sastāv no trīs daļām: pirmajā tiek nosaukta Trīsvienības persona, kurai adresēta šī lūgšana; nākamā daļa ir lūgšanas pamatojums un pats lūgums; pēdējā daļa Dieva slavēšana, jeb doksoloģija. Piemērs: „Dievs, Kungs, debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam, valdi mūs ar Tavu Svēto Garu, ka Tavus vārdus no sirds klausāmies un uzņemam un tā svēti paliekam, uz Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, vienīgi paļaujamies un savu cerību uz Viņu liekam, pēc Taviem vārdiem dzīvojam, sargāmies no visas apgrēcības, kamēr mūžīgi svēti būsim caur Tavu mīļo Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu.” Draudze atbild: „Āmen!”

Lekcija (lat. Lectio), jeb Svēto Rakstu lasījumi. Kāda ir lasījumu secība? Vecā Derība, epistula (ap.vēstules) un pēdējais ir evaņģēlijs un tas attiecīgi veido savā būvē sava veida kulmināciju. Evaņģēliju piesakot mēdz to sagaidīt ar „Gods Tev Kungs” un lasījumu pavada ar „Slava Tev Kristu”. Ir tradīcija, ka pie evaņģēlija lasījuma lektors apzīmē sevi (gan tie kas klausās) ar trīškāršu krusta zīmi pie pieres, lūpām un krūtīm. Doma ir tāda, ka šis evaņģēlija vārds lai paliek prātam, paliek uz lūpām (tātad tiek sludināts tālāk), paliek sirdī (pēc šīs vēsts mēs dzīvojam). Tā ir skaista zīme, kas nav obligāta, bet ir lietojama. Tādā veidā mēs arī īpaši ievērojam šo evaņģēlija lasījumu.

Uz evaņģēlija lasījumu draudze pieceļas kājās, tādejādi pagodinot Kungu Jēzu, kurš nāk mūsu vidū caur Savu Vārdu.

Otrā dziesma. Šī ir evaņģēlija dziesma, kas ir cieši saistīta ar tikko uzklausīto lasījumu. Pēc dziesmas seko sprediķis. Dažreiz ticības apliecība nāk pirms sprediķa. Tomēr ticības apliecības vieta ir noslēgt šo dievavārdu pasludinājuma daļu, kas noslēdzas pēc sprediķa. Ticības apliecībai nevajadzētu būt pirms evaņģēlija lasījuma, jo šie lasījumi veido vienotu ciklu un viņi baznīcas vēsturē nekad nav dalīti, kā arī ticības apliecībā mēs apliecinām ticību tam Dievam kuru esam dzirdējuši runājam uz mums caur lasījumiem un sprediķi. Izņēmuma kārtā sprediķis varētu pat dievkalpojumā izpalikt, bet ne Dieva Vārda lasījums.

Lasījumu var lasīt jebkurš, bet svarīgi, ka šie lasījumi ir iepriekš sagatavoti. Tam ir jāpieiet ar lielu atbildību. Vienīgi evaņģēlija lasīšana jāpatur mācītājam ( vai diakonam). Sprediķis. Sprediķa loma baznīcā ir bijusi nenoteikta. Austrumu baznīcā pēc Hrizostoma laika tas ir gandrīz pilnībā pagaisis no dievkalpojuma. Rietumos tas ir bijis mainīgi. Bez šaubām luteriskajā baznīcā šodien tam tiek ierādīta augsta vieta, tomēr ne centrālā. Sprediķis tiek sacīts no kanceles. Tas ir paaugstinājums, no kura atskan evaņģēlijs. Senbaznīcā sprediķis esot sacīts katehētiskā veidā, tas ir jautājumu un atbilžu formā. „Sprediķi var iesākt ar vārdiem: „Tā saka Tas Kungs” un tad turpināt sprediķi”, sacījis Luters. Var būt kādi izņēmumi, piemēram, jauniešu dievkalpojumi. Bet pamatā jāturas pie pamatpasludinājuma veida. Sprediķis ir saistīts ar atbilstošajai svētdienai paredzēto perikopju rindu. Sprediķī ir jātiek pasludinātai bauslībai, kas cilvēkam uzrāda viņa grēkus, gan Evaņģļijam, kas mierina bauslības satriekto grēcinieku. Bez bauslības pasludināšanas Evaņģēlijs paliek nesaprasts.

Ticības apliecība, jeb credo. Mūsu draudzē ilgus gadus ir apliecināta galvenokārt Apustuļu ticības apliecība. Tomēr baznīcu vairāk konstituējošā jeb veidojošā ir Nīkajas ticības apliecība. Apustuļu ticības apliecība arī ir paredzēta liturģijā, bet īpašā liturģijā, proti, kristību liturģijā. Un šīs apliecības formulējums atbilst apmēram šim katehūmenu apmācības (iesvētes mācības) noslēguma posmam. Kamēr Nīkajas ticības apliecība ļoti precīzi apraksta Trīsvienību un šīs ticības apliecības rašanās iemesls ir ārkārtīgi svarīgs, šī apliecība bija tā, kas formulē baznīcas ticību iepretim maldu mācībām. Tie, kas nevar apliecināt Nīkajas ticības apliecību nav baznīcā (to protams var attiecināt arī uz pārējām ticības apliecībām). Apustuliskā ticības apliecība tika rezervēta kristību liturģijai. Ticības apliecība Rietumu daļā ienāk salīdzinoši ļoti vēlu. Tā ienāca ap 9 – 10.gs. Viens no franku ķeizariem, kurš tika kronēts lūdza, lai šajā kronēšanas misē tiktu skaitīta ticības apliecība.

Kopš reformācijas laika vairāk mēs vairāk pazīstam šo Apustuļu ticības apliecību un tā arī mūsu draudžu lielākā daļā tiek lietota. Tomēr dievkalpojumā ar Svēto Vakarēdienu būtu piemērotāka Nīkajas ticības apliecība. Ticības apliecību nelietojam darbadienās. Tās ir mazāk svinīgas svinamās dienas un tajās ticības apliecība var izpalikt. Bez Apustuļu ticības apliecības un Nīkajas ticības apliecības baznīcā tiek apliecināta arī Atanasija ticības apliecība, ko parasti lieto Trīsvienības svētkos. Ticības apliecībai dievkalpojumā ir ļoti daudz funkciju, kuru aplūkošanu mēs atstāsim kādai citai reizei.

Pēc ticības apliecības seko draudzes dziesma. Šī dziesma ir saistīta ar sprediķi.

Draudzes lūgšana. Tajā izpaužas visu ticīgo priesterība tā, kā reti kurā citā dievkalpojuma daļā. Baznīca ļoti strikti ņem vērā, ka mums jāizlūdz vienam par otru. Draudze pievienojas, ne tikai ar āmen. Tas var būt respons (piem. Kungs apžēlojies). Senbaznīcā pirms draudzes lūgšanas atskanēja diakona sauciens: „Durvis, durvis!”, un neviens pagāns, neviens jūds, neviens katehūmens nebija klāt tad, kad Dieva svētie, nesa savas rūpes Dieva priekšā.

Šeit izpaužas arī ticīgo respekts pret to, kas Bībelē ir tik daudz sacīts: lūgt un aizlūgt. Te Baznīca ierauga savu pienākuma apziņu un izrāda savas rūpes. Te nav vieta, kur lūgt kas ienāk uz sirds. Šī lūgšana domāta pildīt šo baznīcas uzdevumu aizlūgt par pašu baznīcu, par pasauli, par ticīgiem, protams arī par citām vajadzībām. Te parādās, kā baznīca pilda savu aizlūgšanas misiju. Citās baznīcās (piem. Vācijā) tā saucās nevis „draudzes lūgšana”, bet „aizlūgšana”. Tā ir obligāta. Norādījumi draudzes lūgšanai agendā (mācītāja rokasgrāmata) norāda par ko noteikti jāaizlūdz. Iepriekš var pieteikumos pieteikt par ko aizlūgt. Arī pateicības var iekļaut.

Draudzes dziesma. Šī ir Vakarēdiena dziesma, kas sagatavo mūs Svētā Vakarēdiena svinēšanai.

Svētais Vakarēdiens. Tas ir augstākais punkts luteriskajā dievkalpojumā. Pēc Dieva Vārdu uzklausīšanas, un kad draudze ir pateikusies Dievam un izteikusi savas vajadzības, tad Svētajā Vakarēdienā Dievs mūs paēdina un padzirdina ar Sava Dēla miesu un asinīm. Tas nav tikai piemiņas mielasts, bet gan patiesa savienošanās ar augšāmceltā Kristus miesu un asinīm, kā to saka apustulis Pāvils (1.Kor.10, 16). Svēto Vakarēdienu bauda tikai kristītie un iesvētītie draudzes locekļi. Tie, kas ir sagatavoti šī mielasta baudīšanai un ir spējīgi sevi pārbaudīt (1.Kor.11, 28).

Luters ieteica draudzes mācītājam reizi gadā pārrunāt ar saviem draudzes locekļiem, katru atsevišķi, par Svētā Vakarēdiena izpratni un dzīvi. Ir svarīga dievbijība ar kādu mēs nākam pie sakramenta. Ticot tiem dārgumiem, ko Dievs mums sniedz šajā maizē un vīnā mēs bez šaubām noslīgstam Viņa priekšā uz ceļiem pie altāra.

Vakarēdiens sākas ar prefācīju. Mācītājs saka: „Tas Kungs ar jums!”, ar šiem vārdiem tiek uzsvērts, ka šis mielasts nav mūsu, bet Tā Kunga. Viņš ir saimnieks, kas klāj mums galdu. Mācītājs ir tikai instruments šajā gadījumā. Draudze ar atbildi: „Un ar tavu garu!” atzīst mācītāju par Tā Kunga kalpu, kam Tas Kungs uzticējis to darīt. Tas Kungs ir ar draudzes mācītāju un kur Tā Kunga Gars, tur ir arī Viņš pats klātesošs. „Paceliet savas sirdis” (Raudu dz.3:41; Ps.84:3). Ar šo tiek aicināts pacelt savas sirdis pāri pār zemišķigajām lietām uz To Kungu. To arī draudze apliecina atbildē: „Mēs tās paceļam uz To Kungu.” Protams, mūsu sirdīm nav jākāpj debesīs, jo tās to nemaz nespētu, lai kā arī gribētu, bet gan ticībā jāuzlūko miesā nākušais Kristus, kurš ir klātesošs dievkalpojumā un nāk pie mums savā Miesā un Asinīs Svētajā Vakarēdienā.

„Sacīsim pateicību Dievam mūsu Kungam”. Šie vārdi nāk no jūdu galda lūgšanām, kurās tika izteikta pateicība pār Viņa dāvanām. Draudze atbild ar: „Tā ir labi un tā piederās”, kas nenozīmē neko citu, kā to pašu „āmen”. Tad mācītājs saka prefācijas lūgšanu, kam seko „Sanctus” dziedājums, jeb „Svēts ir, svēts ir, svēts ir Tas Kungs…..” Šis dziedājums nāk no pravieša Jesajas grāmatas (Jes.6, 3). Šis dziedājums dievkalpošanas liturģijā ir atrodams jau kopš 4.gs. Tam pievienojas mesiāniskais prieks, kas norāda uz Svētā Vakarēdiena eshataloģisko raksturu – „Ozianna augstībā. Lai slavēts ir kas nāk ….” (Mk.11, 9).

Tam seko konsekrācijas vārdi, kuru laikā draudzes locekļi, kuriem veselība to atļauj atrodas uz ceļiem. Kuri ir šie vārdi? „Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicās …..” (Mt.26:27-28; 1.Kor.11:23-26 u.c.).Šie vārdi ir veidoti no Jaunās Derības tekstiem, kuri atrodami Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, gan arī apustuļa Pāvila 1.Korintiešiem 11.nodaļā.

Tas ir pats Kungs, kas ik dievkalpojumu kad tiek svinēts Vakarēdiens izrunā šos vārdus ar mācītāja muti. Tie ir Kristus vārdi. Tas, ka mācītājs tos atkārto nenozīmē, ka tie ir mācītāja vārdi. Šī mielasta Kungs ir pats Kristus. „Ņemiet un ēdiet, …. Ņemiet un dzeriet…”, šie vārdi izslēdz mūsu darbību Svētajā Vakarēdienā, bet parāda, ka mēs esam tikai šīs žēlastības saņēmēji. Turklāt šajos vārdos skaidri tiek norādīts, ka Svētais Vakarēdiens saņemams abos veidos gan maize – Kristus miesa, gan vīns – Kristus asinis (ir konfesijas kurās šis netiek dažreiz ievērots).

„Tā ir Mana miesa un Manas asinis”, šajā Vakarēdienā ir patiesi klātesošs Kungs savā Miesā un Asinīs, ko mēs saņemam kopā ar svētīto maizi un vīnu. Atcerēsimies, ka Tā Kunga vārds dara to, ko tas saka un apsola. Tad mācītājs paceļ gan maizi un vīnu. Šo darbību sauc par elevāciju (lat. elevare -„celt uz augšu”).Miera sveiciens (Jņ.20:19-20; 1.Kor.1:3; Ef.6:23 u.c.). Mūsu miers nāk no Tā Kunga, un mēs to mieru, ko esam saņēmuši sniedzam tālāk. Tam seko „Agnus Dei” jeb Ak Tu Dieva Jērs dziedājums (Jņ.1:29). Arī šis ir sens baznīcas dziedājums, kurā draudze pielūdz maizē un vīnā klātesošo Kungu, kā arī šie vārdi izsaka trīskāršu ticības apliecību, ka Kristus uzņēmās vietnieciskas ciešanas par mūsu grēkiem (Jes.53:6-7). Agnus Dei dziedājumā mēs lūdzam, lai Dievs piešķir mums savu žēlastību saskaņā ar Kristus nāvi cilvēku dēļ (Ef.2:13–18).

Tad mācītājs izdala maizi un vīnu, kopā ar kuru komunikants saņem paša Kristus miesu un asinis. Saņemot dāvanu komunikants saka: Āmen ar to apliecinot savu ticību Kristus patiesai klātbūtnei šajā sakramentā un ticību tai žēlastībai ko viņš caur to saņem. Tam seko atlaišanas vārdi, ar kuriem mācītājs atlaiž draudzi un tā atgriežas savās vietās. Kad dāvanas izdalītas un draudze atgriezusies savās vietās mācītājs aicina draudzi izteikt Dievam pateicību dziedot: „Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs! Aleluja!” (Ps.107:1) uz ko draudze atbild ar „Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Aleluja!” (Ps.106:1 u.c.). Pēc tam draudzes mācītājs saka lūgšanu, kurā mēs pateicamies par saņemtajām dāvanām un izlūdzamies lai tas viss arī nestu mums svētību. Dievkalpojums noslēdzas ar svētības vārdiem no 4.Moz.6:22-27 grāmatas. Un ar sūtīšanu: „Ejiet ar mieru un kalpojiet Tam Kungam ar prieku!”

Draudzes dziesma.

Izsekojot dievkalpojuma norisei mēs varam redzēt, ka liturģija ir piepildīta ar Trīsvienīgā Dieva klātbūtni. Katrs kas piedalās dievišķajā liturģijā nonāk saskarsmē ar dzīvo Dievu, un piedzīvo Svētā Gara klātbūtni, saņem grēku piedošanu un dzird paša Dieva balsi. Pateicoties liturģijai mēs visi kopā kā viena ģimene vienā balsī varam slavēt un pielūgt Dievu. Tā visa vērš mūsu acis nevis pašiem uz sevi, bet tikai uz Dievu. Tā liek mums skatīties nevis uz saviem darbiem, bet uz to ko Dievs darījis mūsu labā Jēzū Kristū. Bez šaubām liturģija prasa lai mēs tajā piedalītos ne tikai ar savām lūpām, bet lai arī mūsu sirdis būtu tajā klātesošas. Arī jūdiem bija ārēji krāšņa dievkalpošana, tomēr sirdis nereti bija tālu no Tā Kunga.

E.Kalekaurs

"Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās."